NB! Jauns piedāvājums Rīgas Krievu teātra skatītājiem: sēdvietas ir izvietotas tieši uz skatuves 5 rindās (sēdvietas 1., 2. un 3. rindā ir uzstādītas uz kustīgās platformas); vietas nav numurētas.
Es sacerēju šo darbu speciāli aktierim Eudženio Allegri un režisoram Gabrielem Vačisam. Viņi iestudēja šo izrādi, un tā pirmo reizi publikai tika parādīta Asti festivālā 1994. gada jūlijā. Nezinu, vai būtu godīgi, ja es teiktu, ka biju sarakstījis šo darbu teātrim: neesmu par to pārliecināts. Pašlaik, kad turu rokās grāmatu, man drīzāk šķiet, ka šis garadarbs ir aptuvens vidusceļš starp teātra iestudējumu un stāstu. Es nezinu, vai kādam ir ideja, kā nosaukt šādu sacerējumu. Taču tas nav tik svarīgi. Man likās, tas ir stāsts, kuru ir vērts izstāstīt.
A. B.
1994. gada septembrī
Viņš sacīja: “Tu esi dzīvs tik ilgi, kamēr tev ir kāds brīnišķīgs stāsts un kāds, kuram tu vari to pastāstīt.” Viņam bija… brīnišķīgs stāsts. Viņš pats kļuva par šo stāstu. Ja tā padomā, tad neprātīgu stāstu, taču tik skaistu…
Alesandro Bariko “1900. Leģenda par pianistu”
1994. gadā dienasgaismu ieraudzīja itāļu rakstnieka, dramaturga, žurnālista, esejista, literatūras un mūzikas kritiķa, intelektuālo sarunu šovu vadītāja Alesandro Bariko trešais sacerējums ar nosaukumu “Novecento”, kas tulkojumā no itāļu valodas nozīmē “Tūkstošdeviņsimtais” jeb “Divdesmitais gadsimts”. Taču hronoloģijai un kalendāram ar to nav nekāda sakara: Novecento – galvenā varoņa iesauka, un tas ir tikai viens no neparastajiem valodas āķīšiem tulkotājiem, kas pieķērās šim patiesi brīnišķīgajam stāstam: valdzinošam, smieklīgam, aizkustinošam, nedaudz skumjam… un iedvesmojošam.
1900. gada pirmajā dienā uz kuģa “Virdžīnija” citronu kastē atrada zīdaini. Zēns kļuva par izcilu pianistu, lai gan spēlēt neviens viņu nebija mācījis. Okeāna un klavieru dēls Novecento ne reizi nebija izkāpis krastā, bet nodzīvoja ceļojumiem un piedzīvojumiem piepildītu dzīvi: viņa mūzikā skanēja Parīze un Londona, Āfrika un Arktika… Novecento apbūra klausītājus un uzbūra savas vēlmes, atskaņoja “kaut kādas savas notis” un izspēlēja muzikālo dueli ar “džeza izgudrotāju”… Viņš aizgāja kopā ar savu pasauli, kas bija kuģis, taču leģenda – tā palika.
Šī luga vairākkārt iestudēta Itālijā, Sanmarīno, Francijā un citās Eiropas valstīs. 1998. gadā ekrānos parādījās itāļu režisora Džuzepes Tornatores filma “Leģenda par pianistu” ar Enio Morikones mūziku, kas saņēma daudzus apbalvojumus, t.sk. “Zelta globusu” par oriģinālo skaņu celiņu (saundtreku). Kad grāmata tika pārtulkota krievu valodā, krievu aktieris un režisors Oļegs Meņšikovs izveidoja monoizrādi “1900.” (2008), kas izraisīja milzīgu kritiķu un publikas interesi.
Kuģa “Virdžīnija” pianista stāstu Rīgā uz skatuves pirmo reizi iestudēja Dmitrijs Petrenko: 2016. gadā Spīķeros notika koncertizrādes “Novecento” pirmizrāde, kurā pianista lomu atveidoja Vestards Šimkus, bet stāstnieka lomā iejutās Kristaps Ķeselis (Latvijas Nacionālais teātris) latviešu versijā un Maksims Busels –krievu.
Iestudējums Rīgas Krievu teātrī – nav nedz atkārtojums, nedz arī Dmitrija Petrenko projekta rekonstrukcija, bet pilnīgi jauna izrāde ar jaunu radošo komandu (kaut gan skatītāji atkal varēs redzēt Maksimu Buselu); par pianistu kļūs Uldis Marhilevičs. Alesandro Bariko muzikālajai līdzībai ir ļoti daudz nokrāsu, un tā pieļauj visdažādākos traktējumus. Rīgas Krievu teātra versija ir vēl viens leģendas par Okeāna pianistu lasījums.
Alesandro Bariko ir dzimis 1958. gadā Turīnā. Studiju gados ieguvis filozofijas grādu un beidzis konservatorijas klavieru klasi, publicējis divas mūzikas kritikas esejas, rakstījis avīzēm “La Repubblica” un “La Stampa”, vadījis sarunu šovus, kas bija veltīti literatūrai, mūzikai un kino. 1991. gadā iznāca viņa pirmais romāns – “Dusmu pilis”, bet 1993. gadā viņš kļuva par vienu no Turīnas rakstnieku darbnīcas skolas jeb Holdena skolas (Scuola Holden) līdzveidotājiem, kas savu nosaukumu ieguva, pateicoties Dž. D. Selindžera romāna “Uz kraujas rudzu laukā” galvenajam varonim Holdenam Kolfīldam.
Pašreiz Alesandro Bariko radošajā biogrāfijā ir 13 romāni, vairāki scenāriji, daudz apcerējumu un rakstu, kā arī filma “21. lekcija”, kas veltīta Bēthovena Devītajai simfonijai (2008, debija režijā).
“…mūzikas klātbūtne ir jūtama visos viņa romānos, tāpēc ka Bariko ir divas dvēseles – literārā un muzikālā, un tās nav atdalāmas, līdzīgi kā divi savienotie trauki.
Mūzika, filozofija, arhitektūra, glezniecība, vēsture, literatūra – lūk, kur viņš gūst savu sacerējumu nebeidzamos sižetus, kuros dzimst arī viņa varoņi: ģēniji un dīvaiņi, fantazētāji un bezprātīgie izgudrotāji; visi viņa varoņi paliek atmiņā uz ilgu laiku: misters Reils un Pekišs no “Dusmu pilīm”, Ervē Žonkūrs no “Zīda”, Bartlebūms un Plasons no “Okeāna Jūras” un, protams, Denijs Budmens T. D. Novecento – ģeniālais pianists, kas spēlē okeāna vidū…” (Natālija Koļesova, tulkotāja)
“Šis stāsts, kuram ir svešas mūsdienu problēmas, ir gandrīz pasaka. Tajā mīt neparasts pianists, kurš piedzimst un nomirst uz kuģa, ne reizi nenokāpjot krastā. Bariko ir koncentrējies uz ideju, nevis stilu: viņš sāk vienu frāzi, no kuras piedzimst cits tēls, tad viņš pāriet jaunā frāzē utt. Tieši tāpat kā dzīvē.”
Arnoldo Foa Skandjāno (aktieris)
