Šodien nav nepieciešams iepazīstināt ar Jeļenu Vaengu. Viņai nepatīk skaļi epiteti, kurus viņai piedēvē mūzikas kritiķi un žurnālisti: Māksliniece, Dzejniece, Šansona karaliene utt. Viņa sevi dēvē kautrīgi – muzikante. Viņas dziesmas ir vaļsirdīgas un emocionālas. Daudzu gadu gaitā Jeļena joprojām paliek par iemīļotāko dziedātāju miljoniem cilvēku, pateicoties patiesai mīlestībai pret Mākslu savienojumā ar Talantu un neticamu Strādīgumu. Viņas panākumu noslēpums ir acīmredzams, tas ir virspusē. Viņas trumpis – Vienkāršība un Sirsnība!
Mums ļoti bieži gribas ieskatīties kāda iekšējā pasaulē, un, ja tā ir īpaši bagāta, kāda tā ir Jeļenai Vaengai, tad šis ceļojums var kļūt divkārt vilinošāks. Vienā rindiņā „aizsniedz ar roku – tava…” var aprakstīt, cik ļoti viņa ir tuva, patiesa un izprotama katram.
„Šopēns”, „Meitene”, „Karaliene”, „Ņeva”, „Lidosta”… Šīs un daudzas citas dziesmas atrada savu ceļu uz skatītāju sirdīm, jo katrs tajās var redzēt savu vēsturi.
Uzkāpjot uz skatuves, Jeļena nevis vienkārši izpilda savus darbus, bet aicina klausītāju uz savu grēksūdzi. Katrs viņas koncerts – tas ir monologs ar skatītāju – idejas par mūžīgo un īpaši nozīmīgo šodien. Viņa vienmēr ir neparedzama, katra parādīšanās uz skatuves – tā ir jauna izrāde ar īpašu dramaturģiju un attieksmi pret zāli. Tas ir „Jeļenas Vaengas teātris”…
Jeļena Vaenga: „Ierodoties uz manu koncertu, pirmais, ko Jūs padomāsiet, vai Jūs esat ieradušies uz Vaengu? Es rakstu un izpildu pilnīgi dažādu mūziku, diametrāli pretējas dziesmas. Un vienmēr saku: Lai par mani kaut ko saprastu, vienkārši ir jāaiziet uz manu koncertu”.
