Sešās īsfilmās, kas tapušas laikā no 1928. līdz 1999. gadam, atklājas zināmākas un klusākas Parīzes apkaimes, ēku arhitektonisko formu apdziedājumi, gadalaiku mijas, cilvēkstāsti un mītrade par māksliniecisko ideju bangojošo lielpilsētu, kas var likt izjust arī badu, neiederību un aukstumu. Atlasīti aktierkino, dokumentārie un hibrīddarbi, kurus veidojuši žurnāliste Lisija Derēna, poētiskā reālisma klasiķis Renē Klērs, beļģiete Šantala Akermane un citi franču kino telpai piederīgie.
Kas kustīgajam attēlam ir šī gaismas spēļu pilsēta? Parīze ir kino dzimtene, kurā Limjēri sāka aizraut skatītājus ar tehnisko “bilžu aparātu”. Tas ir pēckara mutuļojošais kultūras un modernismā viļņojošais centrs, kurā jaunās paaudzes iebilst vecāku paaudzēm, bet iebraucēji un migranti cīnās par savu atvašu labklājību. Tikmēr vidusšķira ir gatava doties ielās, lai nepiekristu, bet tūristi nopūšas un novaid, kad ierauga zināmākās celtnes un apbūvju masīvus. Te ir arī viss, ko esam redzējuši popkultūras iztēles nabadzīgākajos pavēņos, un sešu filmu izlase metīs akmenim līdzīgu izaicinājumu zināmajam, redzētajam un iztēlotajam.
Lisija Derēna
Parīzes harmonijas
Harmonies de Paris
FR
1928, 29’, nav dialogu
Iesakām no 7 gadu vecuma
Lidmašīna iebrāžas Parīzē. Tūristiem būs lemts ieraudzīt visu: Parīzes Dievmātes katedrāles stāvu un metro krustceles, kurās apskāvienā satiekas akmens un tērauds. Gājēju un automašīnu satiksmi – vienalga, vai pa ceļu vai upi –, veco Parīzi un moderno, arī strādniekus, kas steigšus izkrauj malku, smiltis un ogles. Naktī pilsēta mirguļo atrakciju gaismās, kas turpinās Monmartrā, bet dienā tā ir Parīze pie ūdens un sievietes seja.
Unikāls pilsētas simfonijas darbs – Derēna ir vienīgā zināmā sieviete, kas uzņēmusi “urbāno kino harmoniju”. Tuvinot kustīgo attēlu mūzikai un rotaļājoties ar sinestēzijas konceptu, viņa radījusi impresionistisku staccato, sabalsojoties ar Rutmana, Vigo un Vertova ideāliem par moderno formu, kam ir sava adrese. Derēna ir žurnāliste, režisore, scenāriste, kritiķe un Sieviešu Kino kluba dibinātāja, kura ciešā sazobē strādājusi ar Anrī Langluā, Francijas Sinematēkas dibinātāju.
Fransuā Reihenbahs
Manekenu Parīze
Le Paris des Mannequins
FR
1956, 11’, fr
Iesakām no 7 gadu vecuma
Ja pilsēta būtu bezgalīga fotosesija. Sievietes, ģērbtas pēc Parīzes labāko kuturjē piegrieztnēm un ar visprecīzākajiem melnajiem acu laineriem, novērš uzmanību no pilsētas zināmākajām ielām, laukumiem un panorāmas skatiem. Pati pilsēta novērsusies no sevis un lūkojas uz modelēm. Un modeles – viņas ik pa laikam novēršas no fotokamerām un pašas kļūst par Pilsētām.
Spontāns un intuitīvs, allaž apdziedājis sejas – kā cilvēku vizuālos pantus, tā arī zināmu personu publiskos tēlus –, tā iespējams raksturot Reihenbaha atbrīvoto kameras stilu. Dokumentējis aktrisi Bridžitu Bardo, futbolistu Pelē, horeogrāfu Morisu Bežāru un daudzus citus, kā arī kopā ar Velsu režisējis izcilo filmu “V kā viltojums” (1973), viņš allaž kalpojis idejai, ka “skatiens ir veids, kā tapt aizrautam”. Būdams viens no cinéma vérité jeb “patiesā kino” izkopējiem, Reihenbahs šajā miniatūrā spēlējas ar pilsētas ikonogrāfiju, tūristisko flanērismu un vuāristiskajiem skatieniem.
Renē Klērs
Tornis
Tour (La)
FR
1928, 12’, nav dialogu
Iesakām no 7 gadu vecuma
Tornim vajadzēja atrasties Parīzē vien divas desmitgades, bet šobrīd tas ir kļuvis par daļu no idejas par šo pilsētu. Ne velti teju katrā Holivudas filmā tas tika “iegleznots” kā klišeju klišeja, lai norādītu darbības atrašanās vietu. Tas slejas 300 metrus virs jūras līmeņa. 75 stāvos. Vairāk nekā desmit tūkstoši tērauda tonnu. Kad pilsētu apņem vasara, torņa smaile novirzās par astoņiem centimetriem, un šis darbs ir himna pīķim, kas caurdūris mūsu atmiņu.
Poētiskā reālisma aizrautais Klērs ieved mūs vizuālā klejojumā – filmai nav noteiktas struktūras un naratīva. Tas ir “viss, kam acs ļaujas”, apvienojot jauktā tehnikā dokumentāro novērojumu, agrīnās Eifeļa torņa projekta skices un stāvkadru animāciju. Tapusi teju 40 gadus pēc torņa pabeigšanas 1889. gadā un atklāšanas Vispasaules izstādē, filma turpina šķetināt kultūrā spēcīgi iesakņojošos apsēstību un aizrautību ar arhitektūras ikonu. Zem kājām slejas pilsēta, un to visu pa driskai, pa zaglīgam skatienam un pa nejaušam kadrējumam piesavinās kamera.
Emils Malespins
Koku spēles
Jeux arborescents
FR
1931, 5’, nav dialogu
Iesakām no 7 gadu vecuma
Ko nozīmē “pieskarties ar kameru”? Mēmā kino pieraksts nepieradinātā formā uz filmlentes negatīva atklāj Parīzes arhitektūras, ielu un koku lapotņu aprises. Teju vai ģimenes filma, kurā modernisma mākslinieks Malespins kopā ar tuvākajiem dodas uz pilsētu, bet piepeši viņu priekšā atklājas pilsētas ģeometrija.
Asociatīva plūsma un montāža, kuras straumes ir neparedzamākas par Sēnas upi. Vizuālo un kustīgo impresionisma katalogu veidojis biologs, neiropsihiatrs, zoologs un matemātiķis Malespins, kurš plašāk ir zināms kā dzejnieks un mākslinieks, kurš dibinājis dadaisma grupu Lionā un izdevumu “Manomètre”. Viņš īsfilmas uzņemšanas un montāžas laikā klausījies Baha fūgu la minorā un Skarlati sonāti K.9 re minorā, bet pati filmas izplatīšanas kopija atrasta Francijas Sinematēkas krājumā 1997. gadā.
Sesila Dekižisa
Parīzes ziema (1986–1987)
Paris hiver (1986–1987)
FR
1999, 8’, nav dialogu
Iesakām no 7 gadu vecuma
Pēdējais lielais 20. gadsimta aukstuma vilnis. Marsa laukums, Invalīdu pils, Lielā pils un Buloņas mežs. Ļaudis šallēs, cepurēs un biezos mēteļos pošas uz darbu, staidzina suņus, nodreb uz katra soļa, bet steidzīgais solis neliek sasildīties. Tālu no tūrisma takām, tuvāk parīziešu ikdienai, rutīnai un sniegam, kas apsedz to, ko ierasti atklāj suvenīru nieki.
Viena no ievērojamākajām franču jaunā viļņa montāžas režisorēm Dekižisa, kura strādājusi pie Godāra “Līdz pēdējam elpas vilcienam” un bijusi ilggadēja Romēra radošā partnere, dokumentējusi lielpilsētu tās saltākajā posmā no 1986. gada nogales līdz 1987. gada sākumam. Sākotnēji tapusi uz “Super 8” lentes, filma vēlāk digitalizēta. Dekižisa ar kameru novēro pilsētu, ļaujot atklāties nelielām čalām, rejām, spelgonim un minimālistiskam skaņu celiņam.
Šantala Akermane
Esmu izsalkusi, man ir auksti
J'ai faim, j'ai froid
FR
1984, 13’, fr
Iesakām no 7 gadu vecuma
Divas meitenes pie pilsētas sliekšņa. Viņas salst, nemitīgi smēķē un pārlasa brasēriju ēdienkartes. Devušās prom no Briseles, viņas ir gatavas iekarot Parīzi. Atkārtojot vārdus “esmu izsalkusi, man ir auksti” – tā pārtop par abu spēli –, viņas mēģina uzzināt, ko tad pilsēta var piedāvāt divām meičām ādas jakās bez graša? Lūk, cik neveikli sajaucas izdzīvošana ar sapņiem.
Devēta par mūzikla numuru, kurā neviens tā arī neiedziedas, Akermanes aktierkino īsmetrāža ir smalks šaržs par “lielās iespēju pilsētas” mitoloģiju. Turpinot moderno sieviešu izdzīvošanas tēmu, kas visspilgtāk zināma viņas darbā “Žanna Dīlmana, Tirgus krastmala 23, 1080 Brisele" (1975) – tā “Sight&Sound” izdevumā nodēvēta par visu laiku labāko filmu –, beļģu režisore šoreiz ir formā ironiskāka. Abas varones – lomās Marija de Medeiruša no “Lubenes” (1994) un režisores iecienītā Paskāla Salkēna – izmanto sevi kā ieročus pret trūkumu un uzskata fiziskās attiecības par tikpat bezjēdzīgām kā viņu pēctece Breijā filmā "Resnule" (2001) vairāk nekā desmit gadus vēlāk.