RIGA IFF īsfilmas: Construction Time Again

Migels Arisa
Ledus dedzina kā uguns
El Hielo Quema Tanto Como El Fuego
ES
2025, 21’, es
Iesakām no 12 gadu vecuma
Migels Arisa

 

Trīs cilvēku stāsti vienā vakarā. Havjers nolemj sevi atklāt draugiem – viņš dalās ar stāstu par savām attiecībām. Serhio parkā sastop svešinieku, ar kuru dodas pastaigā, kas atklās daudz vairāk, kā viņš ir cerējis. Eila naktslokālā tikmēr dala džina pudeli ar puisi, kurš viņai patīk. Trīs variācijas par cilvēka dabu un intimitāti. Tāpat kā paslēpēs, kad mēs meklējam: karsts un auksts.

 

Portretējot savus vienaudžus, Madridē dzimušais režisors Arisa piedāvā naturālistisku estētiku, kas skatītājam nemitigi liek vaicāt: kur sākas inscenējums un kur beidzas dokumentārais novērojums? Efekts tuvina skatītāju ar filmas varoņiem, kuri meklē, mīl, izdzīvo vilšanos un alkst tuvības, bet intimitāte var auksti sasildīt un versmojoši atdzesēt. Varbūt ir sastopama arī “pareizā temperatūra”, kad vēlies sev līdzās kādu? 

 

RIGA IFF īsfilmu atlases komisijas konsultants Vitauts Katkus: “Filma radīja vēlmi turpināt to skatīties un palikt šajā naktī kopā ar tās varoņiem. Tā uzbūra vieglu, bezrūpības pilnu sajūtu, kas ir gan drosmīga, gan arī spēcīga.”

Čanāds Baksa Šošs
Nakts debesu lifts
Night Sky Elevator
HU
2025, 9’, bez dialoga
Iesakām no 12 gadu vecuma
Žužanna Vince, MOME Anim, Lāslo Mohoja-Naģa Mākslas un dizaina universitāte

 

Ekrāns ir balta lapa, kurpretī kamera un citi kino arsenāla “ieroči” pārtop par zīmuli. Iestājoties naktij, pasaule mainās un zib, bet, nākot jaunajai dienai, pagātnes ļaudis pulcējas un ekvibrilists cenšas šķērsot ekrānu. Ainavas – tālas un svešas, intīmas un daudzkārt tiražētas – iegūst dzīvi, kuru vada autora intuīcija. Bet ar ko šī personīgā attēlu karuseļa dzīve var noslēgties?

 

Baksam Šošam allaž līdzās ir zīmulis, tamdēļ likumsakarīgs ir filmas epigrāfs. Strādājot papīra izgriezumu un zīmējumu animācijas tehnikā un pludinot kopā dažādus medijus, viņš strādā ar kino tekstūru. Dzimis Minhenē un studējis mediju dizainu un animāciju Lāslo Mohoja-Naģa Mākslas un dizaina universitātē Budapeštā, Baksa Šoša strādā ar sevis un apkārtnes novērojumu – viņš neseko skaidram naratīvam, bet gan asociācijām, kas pulsē iedarbīgi un kairina skatītāja maņas un prātu. 

Aleksa Bujisičs
Skaļie čuksti
Šapat koji čujem
ME
2025, 13’, sr
Iesakām no 12 gadu vecuma
Aleksa Bujisičs, Milans Radulovičs, Melnkalnes Universitātes Dramatiskās mākslas fakultāte Cetinjē

 

Mātes un meitas ikdienas rituāli. Slavka, kura sirgst no bezmiega, rūpējas par māti Milušu. Matu izsukāšana, krāsns iekurināšana, steberēšana ārā no gultas un brokastis, kurās nazītis nošķind gar keramikas šķīvi. Darbnīcā, kurā reiz rosījies vīrs, Slavka izjūt nepārejošu smagumu, jo nav ne čalu, ne arī nejauša trokšņa. Viss notiek atkal un melanholiskā ritumā, tomēr abu kopābūšanā rodams neaprakstāms maigums.

 

Pēc vectēva nāves Bujisičs izjutis pārmaiņas viņa un vecmātes Slavkas, dokumentārās īsfilmas varones, attiecībās. Par zaudējumu viņi īsti nekad nav runājuši, tomēr emocionālā pasaule spoguļojas kārtībā un rutīnā, ko Slavka ir radījusi un kuru dzīvo dienu no dienas. Spēcīgs novērojumā balstīts kino, kas ir konstrastlente brāļu Meizlu emblēmdarbam “Pelēkie dārzi” (1975) par māti un meitu – šis darbs kā maigas rokas apvij varones, paužot rūpestību. Bujisičs studējis kino, medijus un režiju, un šī dokumentārā īsfilma tapusi maģistrantūras laikā Montenegro Universitātes Dramatiskās mākslas fakultātē Cetinjē.

Karolis Vilks
Kapsēta
Kapinės
LT
2025, 9’, bez dialoga
Iesakām no 12 gadu vecuma
Vitālijs Gilis

 

Negaidīta nāve. Pilnmēnesim kvēlojot un melna kaķa acīm gailojot, galvenais varonis, šķiet, nezina, kādā filmā ir nonācis. Atmiņas par zaudēto mīļoto un abu kopābūšanu mijas ar halucinācijām un bailēm par to, ka viņa ir atgriezusies. Viņa šķietami ir visur, un vīrietis pamazām novēršas no savas dzīves. Kad nojausma par pāragri bojā gājušās mīlestības klātbūtni šķiet īstāka par visu citu, vīrietis nonāk psihes tumšākajos labirintos. 

 

Nebūs pārspīlēts sakot, ka Vilks ir radījis baltiešu Stīvena Kinga un maģiskā reālisma piemēru, kurā viņš izmanto žanru, lai reflektētu par zaudējuma vērienu. Tādā kā kulta seriāla “Krēslas zonas” (1959–1964) zosādas manierē viņš brucina priekšstatus par traģēdijas reprezentāciju un musina ar drosmīgiem B filmu tropiem. Lietuviešu teātra režisora – nu jau arī kino veidotāja – debijas īsmetrāža ir smalkas kino vēstures, reģiona tonalitātes un attiecību dāvestu svinības, un kā pats noteic, viņa astoņus gadus vecā meitiņa sniedz viņam padomus.

Marija Inesa Gonsalveša
Gulētāja
La Durmiente
PT
2025, 20’, pt
Iesakām no 12 gadu vecuma
Marija Inesa Gonsalveša, Marija Riera Periša

 

28, 29, 30. Nāku meklēt! Bērni spēlē paslēpes Svētā Gara klosterī, un pamazām atklājas, ka spēlmaņi pārtop par ļaudīm, kas dzīvojuši pirms septiņiem gadsimtiem. Kā pačukst viena no vēstures paslēpju iniciatorēm, 14. gadsimta sākuma Portugālē bija dinastijas krīze – monarhijiai nebija vīrieškārtas mantinieka, un vienīgā pēctece bija Beatriša. Viņa tika kronēta par valsts galvu vien desmit gadu vecumā, un šodienā rotaļu aizrautie piemin bērnu, kam pāragri vajadzēja kļūt par valsts vadītāju.

 

Viena no oriģinālākajām pēdējo gadu piemēriem vēstures izpētes un rekonstrukcijas formātā, portugāļu režisorei Gonsalvešai apvienojot rotaļu ar pētniecību un subjektīvo ar faktoloģisku. Īsfilma tapusi Toro klosterī, kurā atrodas Beatrišas kapenes, un maz zināmā valsts vēstures nodaļa pārtop par iztēles laboratoriju, jaunajiem aktieriem rekonstruējot pagātni. Bērna skatiena fenomens, kas ir kino plaši sastopams, tiek papildināts ar performativitāti, kas šim Roterdamas Starptautiskā kinofestivāla “Tīģera konkursa” īsfilmu sadaļā izrādītajam Lisabonā dzimušās Gonsalvešas darbam piešķir bērnišķu viedumu, kad tiek citēts zudušais laiks. 

Andrea Lamedika
Fidži
Fiji
IT
2025, 11’, it
Iesakām no 12 gadu vecuma
Gregorio Matioko

 

Četras stjuartes pirms lidojuma viesnīcas numuriņā. Čalas par skaisto pilotu, pirmā lidojuma satraukums un atmiņas par Mikēnu reisu rada divām jaunajām stjuartēm bažas. Mazinot trauksmi, viņas nolemj izspēlēt etīdi, kas, iespējams, pāris minūšu laikā atklās par katru no viņām pārlieku daudz. Kas sākās kā naiva rotaļāšanās, pārtop par citu spoguļošanu.

 

Lamedika caur teatrālo pārtapšanas formu radījis ietilpīgu identitātes spēli, kas sākas kā sitkoms, bet ātri nonāk uz Bergmana “Persona” (1966) skrejceļa, kur stjuaršu dzīvbūšana paredz iemantot aktierisko dualitāti.  Romā kino režiju studējošais autors ir arī fotogrāfs, kurš darbojas arī modes un mūzikas nozarē, kā arī veidojis kampaņas daudziem respektabliem industrijas profesionāļiem. “Es esmu viss, ko redzu,” rakstījis filozofs Moriss Merlo-Pontī, norādot, ka katrs objekts… ir visu pārējo spogulis. 

RIGA IFF īsfilmu atlases komisijas konsultants Šiu Jangs raksta: “Ir ļoti grūti uzņemt filmu par “īsu dzīves mirkli” vienā vietā par jau gana daudz izvērstu tēmu, bet šī filma padara konceptu interesantu un pievilcīgu.”