logo
Izvēlēties periodu
Meklēt kartē
Izvēlne

Mocarta Rekviēms Rīgas Domā

Rādīt aprakstuNerādīt aprakstu

Trešdien, 2024. gada 13. martā, pl. 19:00
Rīgas Domā

V.A. MOCARTS - REKVIĒMS

Solisti:
Ļubova Karetņikova (soprāns)
Liāna Muižniece (mecosoprāns)
Mārtiņš Zvīgulis (tenors)
Rihards Mačanovskis (bass)
 
Rīgas kamerkoris "AVE SOL" 
Vidzemes kamerorķestris
Diriģents - Andris Veismanis

Mēs zinām, ka savu pēdējo skaņdarbu – REKVIĒMU – Mocarts ir komponējis noslēpumainos apstākļos. Dīvainais stāsts par tā rašanos, komponista pāragrā nāve un uz mūžu zudušais kaps ir kalpojis par pamatu tam, lai 1791. gadā Mocarta dzīve pārtaptu par leģendu.

Varam vien iedomāties, cik spēcīgu iespaidu uz publiku atstātu pabeigtais šedevrs. Taču arī savā nepilnīgajā izskatā, kur blakus maģiski skaistām oriģināllappusēm skan visai skolnieciskas, ko uzrakstījis Mocarta māceklis Zīsmairs, Rekviēms ir kļuvis par Mocarta mākslas visaptverošu simbolu.

Rekviēms, biežāk nekā jebkurš cits Mocarta skaņdarbs, ir izraisījis vairāk jautājumu nekā atbilžu. Skaidrs, ka uz tiem varētu atbildēt vienīgi pats autors. Kur slēpjas šī skaņdarba magnētisms? Kāpēc Mocarts komponēja Rekviēmu pārliecībā, ka raksta to sev pašam? Kas vispār viņam bija Rekviēms? Vai atvadīšanās no zemes dzīves? Vai citas esības priekšnojauta?  Kā tas gadījās, ka kāda dīvaina grāfa neparasto pasūtinājumu komponista uzbudinātā iedvesma pieņēma par zīmi no Augšas, bet melnā tērpto grāfa sulaini – par Mūžības vēstnesi?

Rekviēms slējās augšup kā katedrāle… Ar savu iekšējo dzirdi Mocarts varēja skaidri saklausīt šausminošas ercenģeļu balsis, grēcinieku kliedzienus, lūgšanas pēc mūžīga miera un piedošanas…

Kyrie eleison! Christe eleison! Komponista sāpju atdzīvinātā kanoniskā latīņu valoda bija pārvērtusies par viņa paša lūgšanu. Mocarts domāja par Viņu, kurš savā ceļā uz Golgātu lūdza par cilvēces atpestīšanu. Viņa sāpi saprazdams, Mocarts juta, kā deg Viņa brūces, redzēja, kā lejup pil asinis no ērkšķu kroņa, ticēja, ka Augšāmcelšanās ir tuvu.

Komponists centās pārtulkot savu jūtoņu cilvēkiem saprotamā valodā, viņš  steidzās pārkausēt sevi sīkajās notīs, lai tajās saglabātu pēkšņo atklāsmi un jaunās pazemības jēgu: Nāve ir Draugs.

Taču viņš nepaspēja pielikt punktu un partitūras beigās blakus datumam uzrakstīt savu vārdu – MOZART. Tādējādi iztrūkstošās beigas pārvērtās par Nebeidzamību, bet himna Nāvei kļuva par ceļu uz  Nemirstību.

 

Vairāk informācijas: http://www.hbf.lv

Pasākumi

Pasākumi netika atrasti
Loading...
Atjaunot
Pēc ievadītās informācijas nekas nav atrasts
Loading...
Atjaunot